Kad esi kopā ar cilvēku vairāk nekā divus gadu desmitus, tu pierodi pie paredzamības. Tu zini, kādu kafiju viņš dzer no rītiem, kādas ziņas lasa un kādā tonī atbild uz jautājumu “kā pagāja diena”.
Vakari mūsu Jelgavas dzīvoklī gadu gaitā bija kļuvuši par mierīgu rutīnu – vakariņas, ziņas televīzijā un īsas sarunas par darbu. Man, Santai, šķita, ka tieši tā izskatās stabila un droša ģimene.
Mēs ar Raivi bijām kopā kopš studiju laikiem, izaudzinājuši meitu un kopīgiem spēkiem tikuši pie sava mājokļa un neliela dārza pie pilsētas robežas.
Es strādāju par latviešu valodas skolotāju vietējā vidusskolā, bet Raivis jau gadiem ieņēma vadoša arhitekta amatu vienā no pilsētas pazīstamākajiem projektēšanas birojiem.
Mēs apkārtējo acīs bijām tas paraugpāris, uz kuru daudzi kaimiņi un paziņas skatījās ar neviltotu apbrīnu – mēs vienmēr it visur devāmies kopā, saglabājot apskaužamu mieru un savstarpēju cieņu jebkurā situācijā.
Es biju pilnīgi pārliecināta, ka pēc visiem tiem smagajiem dzīves pārbaudījumiem, kam mēs plecu pie pleca bijām izgājuši cauri – bērna labsajūtas likstām, kopīgiem spēkiem pieveiktajām parādsaistībām un nepatīkamākiem brīžiem, kad nācās atvadīties no mūsu vecākiem –, mūsu savienība ir kļuvusi neievainojama un starp mums vairs vienkārši fiziski nevar pastāvēt nekādi slēpjami noslēpumi vai negaidīta nodevība.
Taču vienā lietainā marta vakarā visa mana pasaule sagriezās kājām gaisā.
Ziņa, kas izmainīja visu
Tas bija parasts trešdienas vakars. Raivis bija aizgājis dušā, bet savu telefonu atstāja uz virtuves galda. Es sēdēju turpat blakus un šķirstīju skolēnu burtnīcas.
Pēkšņi telefona ekrāns iedegās. Es nekad nebiju kontrolējusi viņa sarakstes, man tas šķita zem mana goda. Taču ziņas teksts bija redzams pat uz bloķēta ekrāna.
“Drīz tiksimies, mans dārgais. Gaidu tevi jau mūsu vietā,” rakstīja Anita K.
Es burtiski sastingstot paliku sēžam ar sarkano pildspalvu rokās virs skolēna burtnīcas. Anita K. bija Raivja projektēšanas biroja vadītāja un tiešā priekšniece – sieviete, par kuru viņš pēdējā laikā mēdza runāt ar tādu kā neierastu, pat pārspīlētu pietāti.
Viņš visiem stāstīja, ka jaunā objekta nodošanas termiņi pamatīgi spiež, darba slodze kļuvusi gandrīz nepavelkama un Anita esot ārkārtīgi principiāla, pat ļoti stingra vadītāja.
Tomēr šis telefona ekrānā nejauši pamanītais teksts un maigais mīļvārdiņš “mans dārgais” nepārprotami vairs nebija ne par sarežģītiem būvprojektiem, ne apjomīgiem ēku rasējumiem vai darba sapulcēm.
Tajā liktenīgajā brīdī manā sirdī kaut kas klusi, bet neatgriezeniski salūza, taču es neizdvesu ne mazāko skaņu, lai sevi nekādā veidā nenodotu. Kad Raivis pēc brīža iznāca no vannas istabas, silta tvaika mākoņa apņemts un pilnīgi bezrūpīgs, es ar milzīgu gribasspēka piepūli piespiedu sevi turpināt mierīgi labot skolēnu darbus.
— Kas jauns? — viņš nevainīgi pajautāja, paņemot telefonu un zibenīgi to ieliekot kabatā.
— Nekas, viss pa vecam, — es atbildēju, pat nepaceļot acis no burtnīcām, lai viņš neredzētu manu skatienu.
Tajā naktī es tā arī neaizmigu ne uz mirkli, mēģinot tikt galā ar domām, kas viena pēc otras šāva cauri galvai. Kamēr Raivis man blakus mierīgi un bezrūpīgi gulēja, es savā prātā kā visprecīzākais arhitekts sāku skicēt un būvēt detalizētu rīcības plānu, kurā nebija pieļaujama ne vismazākā kļūda vai nepilnība.
Es ļoti skaidri apzinājos, ka tūlītējs emociju uzplūds, skaļas sarunas nakts vidū un mantu krāmēšana ārā pa logu tieši uz Jelgavas ietves man nedos absolūti nekādu labumu, kā vien īslaicīgu atvieglojumu un lieku, nepatīkamu publisku uzmanību.
Ja jau viņš pēc pilniem divdesmit diviem kopdzīves gadiem bija izvēlējies šādu ceļu, man bija jārīkojas maksimāli mierīgi, pārdomāti un tālredzīgi. Tur, tumšajā guļamistabā, es pati sev svinīgi apsolīju: es no šīs laulības neaiziešu kā sakauta vai salauzta puse. Es aiziešu kā cilvēks, kurš līdz pat pēdējam mirklim pats pārvalda savu dzīvi un pieņem lēmumus ar paceltu galvu.
Pieci mēneši klusuma un aprēķina
Nākamajā rītā sākās mana jaunā dzīve – dubultā dzīve. Es turpināju smaidīt, gatavot brokastis un interesēties par viņa gaitām, bet paralēli es sāku vākt informāciju. Pirmkārt, es noskaidroju, ka mūsu kopīgajā mājas datorā joprojām ir pieeja viņa sarakstēm – viņš vienkārši nebija izlogojies no viena konta.
Tur es atradu visu. Sarakste ar Anitu ilga jau vairāk nekā pusgadu. Tur bija bildes no kopīgām “vakarēšanām birojā”, plāni par nedēļas nogalēm un pat diskusijas par to, kā Raivis plāno man pateikt par šķiršanos pēc tam, kad būs nokārtojis dažas finansiālas lietas tikai savā labā.
Es sapratu, ka man jārīkojas ātrāk par viņu. Es nolēmu nogaidīt tieši piecus mēnešus – līdz viņa piecdesmitajai dzimšanas dienai augustā.
Pirmais solis bija finanses. Mums bija kopīgs krājkonts, kurā mēs katru mēnesi likām naudu mājas lielajam remontam. Es sāku šo naudu pamazām pārskaitīt uz savu personīgo kontu citā bankā.
Es to darīju nelielās summās, lai viņš, pavirši pārlūkojot bilanci, nepamanītu straujas izmaiņas. Raivis nekad nebija bijis liels rēķinu pētnieks, tāpēc tas izdevās salīdzinoši viegli.
Otrkārt, es slepeni vērsos pie jurista. Es gribēju precīzi zināt, kā tiks dalīts mūsu kopīgais īpašums – gan Jelgavas dzīvoklis, gan mazais vasarnīcas pleķītis pilsētas nomalē.
Es uzzināju, ka Raivis klusām bija mēģinājis pārformēt dārza mājiņu uz sava brāļa vārda kā dāvinājumu, cerot to paturēt tikai sev. Pateicoties tam, ka es par to uzzināju laicīgi, es paspēju juridiski apturēt šo procesu vēl pirms tas bija pabeigts pie notāra.
Trešais un būtiskākais solis bija faktu vākšana. Es saglabāju ikvienu ziņu un attēlu, kas apliecināja viņa paralēlās attiecības ar Anitu. Es to nedarīju personīgu ambīciju dēļ, bet gan tādēļ, lai tiesas procesā vai paziņu lokā viņš nevarētu noliegt notikušo un apgalvot, ka esmu aizgājusi bez jebkāda pamatota iemesla.
Spēle, ko es spēlēju nevainojami
Šie pieci mēneši bija smagākie manā mūžā. Cīnīties ar vēlmi pajautāt “kāpēc?” bija gandrīz neiespējami. Bija dienas, kad es sēdēju pie galda un gribēju vienkārši iekliegties viņam sejā, ka es visu zinu par viņu un Anitu. Bet tad es atcerējos par savu mērķi.
Raivis pat nepamanīja, ka esmu mainījusies. Viņš tik ļoti bija aizrāvies ar savu jauno “piedzīvojumu”, ka manu mieru uztvēra kā pašsaprotamu.
Viņš pat sāka kļūt dāsnāks – pirka man ziedus, veda uz restorāniem. Es tos visus pieņēmu ar vēsu smaidu, pie sevis domājot: “Paldies, šis viss man kalpos kā maza kompensācija par sabojātajiem nerviem.”
Reiz jūnija vidū mēs sēdējām mūsu dārzā pie Jelgavas. Saule lēnām rietēja, un Raivis, malkojot aukstu alu, pēkšņi noteica:
— Santa, zini, mēs tiešām esam labs pāris. Citiem neiet tik saticīgi kā mums.
Es paskatījos uz viņu un mierīgi atbildēju:
— Jā, Raivi. Mums šobrīd iet tieši tā, kā mēs abi esam pelnījuši.
Viņš pat neaizdomājās par manu vārdu dubulto nozīmi. Viņš tikai pasmaidīja un turpināja baudīt vakaru.
Bet tajā brīdī es sapratu – atpakaļceļa vairs nav. Mans plāns bija gandrīz gatavs.
(Turpinājums nākamajā lapā…)
